Ilona Noriņa, dz. Vilde

Dzimusi Rīgā. Latvijā, 12. decembrī, 1927. gadā, mirusi 1. martā, 2015. gadā Takomā, WA

Šis ir īss dzīves apraksts Ilonai Noriņai, mūzikas mīlētājai, pianistei, ērģelniecei, skolotājai – audzinātājai, un beigās arī draudzes priekšniecei.

Ilona Noriņa, dz. Vilde, dzimusi Rīgā 12. decembrī, 1927. gadā, mirusi 1. martā,2015. gadā Takomā, Vašingtonas pavalstī. Rīgā apmeklēja 46. Ausekļa pamatskolu, pēc tam vidusskolu. Lielo mīlestību uz mūziku Ilona ar māsiņu Ritu iemantoja no vecākiem. Ieejot Vildes ģimenes mājā Bostonā, pirmais, ko ieraudzīja, bija 2 skaisti koncertflīģeļi dzīvojamā istabā viens blakus otram, katrs savai māsai.

No Latvijas 1944. gadā izbēga vecāki – Emīlija un Gastons Vilde ar meitām – Ilonu un Ritu, vecmāmiņu Annu Kamolu, un, nonāca Eslingenas latviešu bēgļu nometnē Vācijā, kur Ilona beidza vidusskolu, turpināja klavierspēli. Ilona atceras, ka vienīgās klavieres ko viņa ar citām meitenēm varēja lietot, atradās sarīkojumu zālē, kuŗa bieži bija auksta. Tā viņas vispirms savāca malciņu, iekurināja krāsnīti, un tikai tad varēja praktizēt. Reizēm viņas tur pārsteidza lielie piānisti kā Volfgangs Dārziņš un citi.

1949. gadā visa ģimene izceļoja uz Bostonu, ASV, kur tos sagaidīja veclatvieši. Tie ne tik vien runāja latviski, bet bija ļoti jauki, sirsnīgi cilvēki, izpalīdzēja jauniebraucējiem kā vien spēdami. Piemēram, draudzeni Māru Eferti ar vecākiem veclatvieši uzņema savā mājā. Ilonai bija iespēja nekavējoties iesākt studijas New England Conservatory of Music, Bostonā, saņemot bakalaura grādu mūzikā, un pēc tam maģistra grādu arī mūzikā. Ilona iesāka savas darba gaitas Bostonā, izpildot ērģelnieces pienākumu Jamaica Plain Latv. Lut. draudzē pie mācītāja Ruperta. Viņa sāka mācīt arī privātskolniekus, un drīz skolnieku skaits pārsniedza 40, to starpā arī daudz latviešu bērnu.

Kādos dziesmu svētkos draugi iepazīstināja Ilonu ar otru mūzikas cienītāju -Vilni Noriņu. Tam sekoja lidojumi no Takomas uz Bostonu, un otrādi. 1971. gada 19. jūnijā jaunie draugi salaulājās Bostonā. Tā bija brīnišķīgi skaista, saulaina diena. Neaizmirstami, vienreizēji skanēja abu māsu sniegtais pirms kāzu koncerts viesiem. Viesi bija sajūsmā, līgava un līgavainis staroja, tā kaut kas vēl nebija piedzīvots. Pirms tam gan apciemoja tēvu, kurš jau dusēja mūžīgā mierā kapu kalniņā. Jaunais pāris nolēma dzīvi sākt Takomā, jo Vilnim bija labs darbs pilsētas valdē pie ceļu plānošanas un zīmēšanas.

Kāzu ceļojumā jaunais pāris lidoja uz Edmontonu Kanādā, un ar auto devās skaistā braucienā gar Pacifika krastu mājup. Takomas latviešu draudzei priekšā stāvēja lielas grūtības. Ērģelniece Rūta Delle – Timma pēc 20 gadu darba atteicās no ērģelnieces darba veselības dēļ. Kur atrast jaunu ērģelnieci?  Tad pienāca ziņa par Ilonas pārcelšanos uz Takomu. Takomas draudze saņēma Ilonu atplēstām rokām, sevišķi Rūta. ,,Pats Dievs mums Ilonu ir atsūtījs, ko gan mēs te iesāktu bez Ilonītes”dzirdēja atkal un atkal. Draudze bija izaugusi prāva, ap 400 cilvēku, iecienītā mācītāja Edmunda Mača vadībā. Abas jaunās dāmas labi sapratās, Rūta ievadīja Ilonu darbā Pirmā Luterāņu baznīcā, un viņas palika labas draudzenes līdz mūža galam. Jaukā Mača kundze vadīja dāmu komiteju, vīra māte Irma Noriņa kundze tur cītīgi darbojās, visa draudze kļuva liela, draudzīga ģimene. Ilonai veicās labi. Drīz vien radās krietns skolēnu pulciņš, un Ilona piesacijās studēt arī Vašingtonas universitātē un saņēma vēl vienu maģistra grādu mūzikā. Ar to sākās jauns un sevišķi skaists posms Ilonas dzīvē. Viņa sāka darbu ievērojamā Charles Wright Akadēmijā kā klavierskolotāja. Drīz vien viņai pieteicās daudzi skolnieki un viņa izvēlējās labākos un jau vecākos skolēnus. Gadu pēc gada viņa izpelnījās savā rajonā Mūsic teacher of the Year godu (skolotājs, kurŗm lielākais skolēnu skaits spēlēja ar orķestri). Tas bija liels gods un Ilona staroja no prieka, un iedvesa jauniešos mīlestību uz klasisko mūziku. Kad Ziemsvētkos rīkoja lielos svētku koncertus, viņas skolēni tur labprāt piedalījās, tāpat arī pavasara koncertos. Viņa mācīja un atļāva bērniem savā mājā mūzicēt uz skanīgā koncertflīģeļa atvestā no Bostonas. Mācīties reiz pieteicās kāds tēvs, kura 2 dēli dūšīgi spēlēja, un, gods kam gods, arī tēvs mācījās labi, un izturēja pāris gadu. Kāda māte draudēja sūdzēt Ilonu tiesā, ja nemācīs trešo dēliņu, kad divi jau mācījās. Bet Ilonai nebija brīvas vietas un puisēnam bija jāgaida vesels gads. Charels Wright Akadēmijā Ilona nostrādāja veselus 32 gadus. Šo svētīgo darbu – mācīt bērnus un jauniešus viņa pārtrauca tikai 85 gadu vecumā.

Otra lielā mīlestība Ilonai bija latviešu kultūra. Viņa ar Vilni dziedāja latv. korī, palīdzēja Fanijai Matīsa kundzei apmācīt kori, un piedalījās dziesmu svētkos ASV un Kanādā abos krastos. Tāpat katru vasaru lidoja uz Bostonu apmeklēt radus un satikt studiju draudzenes un apmainīties ar informāciju. Cieša draudzība palika ar mūziķēm Māru Eferti-Doli un Dafniju. Latvijai atgūstot brīvību, sākās lidojumi uz dzimteni un sirsnīga ciemošanās ar radiem. Tur viņus sagaidīja ar lielu prieku, un ciemošanās ieilga.

Kad latviešu biedrības Vašingtonas pavalstī apvienojās vienā organizācijā Sietlā, Takomas draudzei bija jāuzņemas vairāk pienākumu, apzinot apkārtnes tautiešus. To teicami veica priekšnieks Aleksandrs Krūmiņš, bet viņam aizejot mūžībā, nebija neviena, kurš pārņemtu šo svarīgo darbu. Tā Ilona uzņēmās to, bet ne labprāt un tikai uz vienu gadu. Tomēr darbs ieilga un turpinājās līdz pat 2015. gadam. Šajā laikā bija jādodas uz Latviju apciemot Liepupes māsu draudzi. Jāpalīdz jaunai diakonei Gijai iejusties šajā zemē. Jāapmeklē vecie un slimie draudzes locekļi. Bija bez gala skumji rīkot daudzās izvadīšanas pēdējā dusā. Latviešu nodaļā Jaunā Takomas kapsētā atdusas ap 200 tautiešu.

Palīgā nāca dzīves biedrs Vilnis, pildot gan kasiera, gan citus pienākumus. Jārīko netikai Ziemsvētku, Lieldienu, Ģimenes dienas pēcpusdienas, bet arī 18. novembra, 14 jūnija, Pļaujas svētku u.c. atceres. Jāsarunā lektori-runātāji, mākslinieki, jāsagatavo programma. Svētku muzikālajā daļā Ilona bieži aicināja savus klavierskolniekus piedalīties. Lielā Takomas draudze gan krietni sarukusi, tomēr pastāvējusi kopš 1949. gada un Ilona tur darbojusies vairāk kā 40 gadus, uzturot dzīvu draudzes garu.

2013. gada 18. novembrī Ilonai pienāca nozīmīgs sveiciens no Amerikas Latviešu Apvienības: ,,ATZINĪBAS RAKSTS Ilonai Noriņai par īpašiem sasniegumiem ilggadīgā, panākumiem bagātā darbā, pašaizliedzīgi kopjot sabiedrisko un kultūras dzīvi Takomas latviešu saimē. ALAs priekšnieks Juris Mežinskis, 2013. g. 18. novembrī.”

Ilona ir veikusi cēlu mīlestības darbu savu tautiešu vidū.. Lai viņai dziļa pateicība un viegla dusa.

Maija Ikstruma