Dzimis 1940. gadad 19. decembrī, Ventspils pilsētā, Latvijā, miris 2015. gada 31. janvārī
Andris Dravnieks dzimis 1940. gadad 19. decembrī, Ventspils pilsētā, Baltijas jūras piekrastē. Tikai vēlāk, 1957. gadā, dzīves apstākļiem izmainoties un iegūstot ASV pavalstniecību, Andris pieņēma labprātīgi sava jaunā patēva Leonarda Bensona uzvārdu, paturot Dravnieka vārdu kā savu vidus vārdu. Dzīvojot jaunos patvēruma zemes apstākļos ASV, Dravnieka vārds sagādāja grūtības angļu valodas izrunā, parasti ar kļudām vārda rakstībā.
Andra tēvs, Fricis Dravnieks, pirms 2. Pasaules kara sākuma bija brīvās Latvijas armijas virsnieks, Ventspilnieks, savu vecāku jaunākais dēls piecu brāļu ģimenē. Beidzis vidusskolu Ventspilī un Rīgas kara skolas akadēmiju. Andra māte, rīdziniece Tamāra Vilciņa, absolvējusi Rīgas skolotāju institūtu, strādāja par skolotāju dažādās Ventspils pamatskolās. Otrā pasaues kara beigu sākumā, 1944. gada 11. oktobrī, viens dzīves posms Andrim un brālītim Mārim tika noslēgts, aizverot durvis līdzšinējai dzīvei uz visiem laikiem. Latvija bija ielēgta kara joslā, tikai vēl vienīgi Kurzemes apgabals bija brīvs atlicis, tautiešiem izvēloties šauru ceļu uz ārpusi, kaŗa apstākļu nebrīvībā. Ventspils ostā ļaužu drūzma, chaoss! Andris, viņa vecvecāki, brālītis, māte stāv uz kuģa, atvadoties. Tēvs Fricis Dravnieks, kā Latvijas aizsargs paliek vēl cīnoties pret Padomju armijas tuvošanos Kurzemei. Rīgā drīz būs naidnieka roku nežēlība pasludināta.
Andra māte raksta: ,,Seko auksta, sniegaina ziema, primitīvos apstākļos vadot dienas Vācijas mazturīgā ciematā, Pomerānijas apgabalā, arī vēl pie Baltijas jūras līča. Izjutām aukstumu, badu, neziņu. Kaŗam beidzoties, 1945. gada maijā, atrodamies Vācijas sadragātajā Saksijas apgabalā, ogļu raktuves pilsētā, Erzbirge kalnu pakājē. Viss apklāts pelēkajiem ogļu putekļiem. Ielās plivinās Padomju Savienības karogi. Hitlera attēli un bildes guļ dubļiem noklāti un samīti – ,,glorija” ir beigusies.” Šais apstākļos 1945. g. 3. jūnijā mirst Andra vectēvs. Tai pašā mēnesī ģimene tiek izvietota amerikāņu armijas patvēruma nometnēs – bijušās Hitlera armijas celtnēs. ,,Logi bez stikliem, jumti ēkām laiž lietu cauri. Ielas starp mūra ēkām pilnas visādiem atkritumiem. Ar laiku viss tika salabots. Ēkas iztīrītas, tualetes pilnā mērā darbīgas, ūdens krānos tīrs. Strādājām atverot tukšās telpas, ierīkojāmies – ambulance, nelielas slimnieku gultas telpās, skolas, koris, deju grupas, sarīkojumi, utt. Un tā seši gadi tika aizvadīti. Andrim desmitais dzīves gads, Mārim astotais. Ejam cauri visādiem testiem, caurskatēm – rodās cerība atstāt šīs ‘mīlīgās telpas un ēkas – cerības pieaug, ļaudis izceļo! Mēs – tas ir, bez vectētiņa, braucam uz ASV, uz savienotajām valstīm Amerikā. Bērni prot lasīt un rakstīt latviski. Bet kā būs ar jauno angļu valodu?” Mātei Tamārai jāatstāj iemīļotais skolas darbs.
No Latvijas pēdējā vēstule saņemta 1948. gadā, vēl Vacijas DP nometnē esot. Fricis Dravnieks nošauts, kopā ar citiem meža partizāņiem, no Padomju armijas meža patvērumā atrastajiem latviešu bijušās armijas drošsirdīgajiem kāravīriem – ,,meža bandītiem”, kā tie tika dēvēti krievu presē Latvijā.”
Ierodoties Amerikā, Vašingtona štata pilsētā Aberdīnā (Aberdeen), Andris turpina savas skolas gaitas, bet ģimene drīz pārceļas uz Sietlu. Dzīve uzsāka normālu gaitu – jauns spars, jaunas izredzes, jaunas cerības. Dzīve Andrim ar māti, brāli Māri, patēvu Leonardu Bensonu un vecmāmiņu izveidojās samērā sekmīgi, saskanīgi un darbīgi. Sekoja studijas Highline Community College un Vašingtonas universitātē, kara dienests ASV gaisa spēkos, precības ar Veltu Grīnhāgenu. Ar laiku Andris uzsāka savu uzņēmumu Equitable Mortgage Corporation, financējot mājas pirkšanai un pārdošanai, izveidojot sev patstāvīgu darba vidi, dzīvodams Mercer salā. Šo darbu viņš sekmīgi turpināja līdz pensijas gadiem. Andris iesaistījās ASV latviešu korporācijas sabiedriskājā darbā un pensijas gados viņš aktīvi piedalījās Sietlas latviešu draudzē un biedrībā.
Brīvā laikā Andrim patika strādāt savā dārzā, audzējot dārzeņus un augļu kokus. Īpaši labi viņam veicās ar tomātiem, kuŗu vienmēr bija tik daudz, ka nezināja, ko ar tiem darīt. Viņš audzēja arī skābenes, kuŗas viņš labprāt deva latviešu saimniecēm skābeņu zupai.
Jau no bērnības Andrim patika zvejot un velāk viņš kļuva kaisilīgs makšķernieks, īpaši ar mušu ēsmu (fly-fishing). Medus mēnesī sievai Veltai bija jāiemācās šī māksla un viņa bieži brauca Andrim līdzi mākšķerēt. Ar saviem makšķernieku draugiem Andris darināja simtiem daudzdažādu mākslīgu mušiņu savam iemīļotam sportam.
Diemžēl, pēdējā laika veselības problēmas izjauca vēl jaunus iecerējumus, kas nobeidzās 2015. gada 31. janvārī, aizejot no šīs zemes saules un nodarbošanām, mūžības gaismas staros.
Par Andri sēro un viņu mīļā piemiņā paturēs māte Tamāra, dzīves biedre Velta, radi un draugi.