Dzimusi 1929. gada 22. jūlijā, Saldū Latvijā, mirusi 2014. gada 13. oktobrī
Indra Rutkis Michlovskis, Almas un Friča Rutku meita, dzimusi 1929. gada 22. jūlijā, Saldū Latvijā. Viņas tēvs bija profesionāls aktieris, režisors un teātra vadītājs. Jau agrā bērnībā Indra iepazinās ar teātra mākslu un pati tika spēlējusi uz skatuves.
Ģimenes idilisko dzīvi 1940. gadā sagrāva krievu okupācija Latvijā. Viņiem bija jāpārdzīvo nežēlīgo padomju varu un vācu okupāciju. Kad padomju armija atkal ienāca Latvijā 1944. gadā, Indra ar vecākiem tikko izbēga ar pēdējo vilcienu no Rīgas un ar kara kuģi, kas tika bombardēts, no Liepājas ostas uz Vāciju. Vāczemē viņi izturēja bargus ziemas apstākļus, braucot vaļējos vilciena vagonos, tikko nenosalstot. Šis arī bija smagākais sabiedroto bumbošanas laiks Vācijā, Daudzās stundas pavadītas saspiestās bumbu patversmēs atstāja Indru ar klaustrofobiju uz visu mūžu.
Laimīgā kārtā, pēc Vācijas kapitulācijas Rutku ģimene nokļuva DP nometnē Kemptenē, amerikāņu zonā. Šeit Indra iepazinās ar savu nākamo vīru Anatoliju (Miku) Michalovski. Neskatoties uz četru gadu trūcīgajiem nometnes dzīves apstākļiem, latviešu bēgļi organizēja skolas, baznīcas un tradicionālos kultūras pasākumus, tostarp teātra izrādes.
1949. gadā Indra, viņas vecāki, brālis Modris ar sievu Irmu un viņu meitiņu Rutu saņēma galvojumu no firziķu fermas Eskalonā (Escalon) Kalifornijā. Pēc ceļojuma ar kuģi uz Ņujorku tie devās tālāk ar vilcienu uz Kaliforniju. Pēc gada nostrādāšanas pie saimnieka viņi sataupīja naudu ne tikai ceļa izdevumiem, bet varēja nopirkt pat automašīnu. Indras krustmāte mudināja Rutku ģimeni pārcelties uz Takomu Vašingtonā. Tur Indra salaulājās ar Anatoliju Michalovski. Laulība tika svētīta ar bērniem Jāni, Ilzi, Kārli un Anitu.
Pēc vairākiem gadiem Takomā, Michalovksi un Rutki nopirka kopēju māju Sietlā. Indra tūlīt uzsāka studijas Vašingtonas universitātē, kur viņa arī strādāja par laboratorijas asistenti pie nuclear medicine and imaging. 1962. gadā ģimene pārcēlās uz Olimpiju, kur Indra audzināja četrus ļoti enerģisku bērnus un vadīja mājsaimniecību. Viss atkal mainījās 1963. gadā, kad Indras vīrs Mika pieņēma Peace Corps direktora darbu Bolīvijā uz diviem gadiem. Bija jāizvēlas kādas mantas ņemt līdzi, ko atstāt noliktavā, kā arī tikt galā ar četriem aktīviem bērniem.
Pēc atgriešanās Vašingtonas štatā, Indra sāka strādāt par medicīnas technoloģi Thurston County ūdens kvalitātes pārbaudīšanas laboratorijā, kur viņa nostrādāja līdz pensionēšanai. Tai laikā viņa arī strādāja par asistenti sieviešu veselības klīnikā kopā ar Dr. Angelu Bowen. Viņa arī atrada laiku paplašināt savas mākslinieciskās dāvanas, nodarbojoties ar ādas un stikla apstrādāšanu, mēbeļu polsterēšānu un rakstīšanu. Viņa studēja psicholoģiju un pēc laika kļuva par sieviešu veselības speciālisti. Indra rakstīja dzeju, vadīja literatūras seminārus, lasīja lekcijas un savus prozas darbus. Viņa ir arī mācījusi literatūru Rietumkrasta latviešu vidusskolā ,,Kursa”.
Indra tika saukta dažādos vārdos – latviešu draugiem viņa bija Kukažiņa vai Indriņa, bērniem mamma vai memmīte, mazbērniem un mazmazbērniem mammiņa. Tomēr vislabāk viņu varētu raksturot par ,,renesanses sievieti”. Viņa bija dārzniece, dzejniece, nekustāmā īpašuma spekulētāja, būvētāja, sieva, māte, vecmāmiņa, vecvecmāmiņa, padomdevēja, uzticīga draudzene un cīnītāja.
Indras vīrs Mika aizgāja aizsaulē 2006. gadā, meita Anita 2010. gadā. Viņa pati aizvēra acis uz mūžību 2014. g. 13. oktobrī. Indru mīļā piemiņā paturēs bērni Kārlis, Jānis un Ilze; mazbērni Alex, Imants, Juris un Michele; mazmazmeitas Dina, Anais un Ayla; radi un draugi.