Dzimusi 1927. gada oktobrī, uzauga Lielstraupē, Cēsu rajonā, mirusi 2014. gada decembrī
Valda Ķeniņa King (dzimusi Andersone) aizsaulē
,,Kā Valda brauca uz Ņujorku pirkt bizamžurku (muskrat) kažoku.”
Meitas Mārītes atmiņas.
Valda, dzimusi 1927. gada oktobrī, uzauga Lielstraupē, Cēsu rajonā, kur viņas tēvs Jānis Andersons bija pagasta rakstvedis un māte Kristīne viņa palīdze. Ar vecāko brāli Gunāru, viņa pavadīja bērnību klusos, pasakainos lauku dārzos.
Kaŗa laikā komunisti bija ģimeni pierakstījuši izsūtīšanai. Tāpēc viņi aizbēga no savām mājām ar maziem ratiņiem, govi un diviem veciem somu Fiskara firmas nažiem. Jau pie Rīgas krievi bombardēja lielo bēgļu straumi. Ar bēģļu kuģi viņi aizbrauca uz Vāciju, kur viņus Berlīnē bombardēja draugi Amerikaņi. Vēlāk viņi dzīvoja bēgļu nometnē Hamburgā, kur arī pārdzīvoja lielu bombardēšanu no draudzīgo angļu puses. Brāli Gunāru iesauca vācu armijā. Valda viņu atkal satika tikai 1984. gadā, kad viņa ciemojās Australijā.
Valda iebrauca Amerikā 1949. gadā. Viņas vecāki atrada mājkalpotāju darbu netālu no Filadelfijas, bet Valda strādāja kādā Bruklinas advokāta ģimenē uzraugot bērnus. Šie bērni viņai iemācīja gluži labu angļu valodu. Drīz vien viņa dabūja darbu Ņujorkā filmu studijā, kur iepazinās ar vairākām filmu zvaigznēm. Aktieri viņai pat uzdāvināja autogrāfētas fotogrāfijas. Kad Valda satika savu nākamo vīru Gundaru, māte visas fotogrāfijas aizmeta projām, jo uzskatīja, ka Valdai nav vajadzīgi citu vīriešu paziņu. Bizamžurku kažoks bija viņas pirmais lielais iepirkums. Daudzus gadus vēlāk Valda atdeva kažoku mazdēlam Robertam, lai viņš tājā spēlētu lāci.
Valda apprecējās ar Gundaru Ķeniņu King 1954. gada septembrī Oregonā, kur Gundars studēja Oregonas universitātē (University of Oregon). Vēlāk, kad Gundars turpināja studijas Stanfordas universitātē, Valda universitātē pārraudzīja Nobela prēmiju laureātu budžetus. Tas bija interesants darbs un Gundara studiju gados palīdzēja visai ģimenei labāk dzīvot. Nobela laureāti bija tie, kas sirsnīgi ieteica Valdai turpināt savu izglītību. Kalifornijā piedzima dēls Jānis. Meita Mārīte piedzima Takomā.
Ceļošana bija viena no Valdas kaislībām. Kad viņa ciemojās pie sava brāļa Austrālijā, viņai līdzi brauca meita Mārīte. Viņas abas apskatīja Tauriņu salu pie Lielā barjerriffa; Jaunzelandē Valda iemācījās braukt pa ceļa kreiso pusi un izplunčājās silto ūdeņu avotos. Parasti viņas ceļa biedrs bija Gundars. Viņi kopā piedalījās Kurzemnieku pieminekļa atklāšanā Tobāgo, kur Valda peldbaseina bārā dzera rumu kokteilus un klausījās karība bungu koncertus. Viņi arī apmeklēja dziesmu svētkus Gotlandē, kur satika daudzus vecus Zviedrijas draugus.
Atmiņai no ceļojumiem Valda krāja zelta piekariņus savai zelta rokassprādzei. Tur bija liela dažādība – Marokas kurpīte, Havaju ananas, Monterejas tauriņš, Vašingtona štata ābols, Somijas pirts ķipis, Norvēģu vikingu kuģis, un Latvijas kokle. Savos ceļojumos Valda labi iepazinās ar pasaules modes virzieniem, sākot ar Parīzes kleitām un beidzot ar rotaslietām no Hongkongas. Viņa izkopa savu šūšanas talantu un būtībā viņa bija tā kas sagādāja jaunas un interesantas drēbes sev un Mārītei. Tāpēc vien Valdai bija izdevīgi iepirkties vienā no Sanfrancisko tekstīla veikaliem, bet Mārīte ar Gundaru turpat blakus veikalā nopirka viņai dāvānu, bebra kažocinu. Ģimenes apstākļi bija stingri uzlabojušies kopš studentu dienām, kad viņi lasīja pamestus dārzos ābolus lai lētāk paēstu.
Brīvajā laikā Valdas interesi saistīja nacionālie parki ar maziem ezeriņiem, kalna takām un plašām kalnu ziedu pļavām. Protams, kalni Valdai deva daudzas idejas viņas mājām, ziedu un pat sakņu dārzam. Saulainās dienās pie iemīļotas kalna upes, viņai patika salasīt apaļos oļus, ko viņa nesa mājās lai izdaiļotu puķu dobes.
Valda nobeidza studijas Pacific Lutheran universtātē Takomā, ieguva bakalaura grādu socioloģijā, un pēc tam maģistra grādu psicholoģijā. Viņai visvairāk patika mācīties par citu cilvēku dabu un uzskatiem. Savu akadēmisko dzīvi Valda papildināja ar sabiedrisko darbu universitātē un palīdzēja virtuvē rietumkrasta latviešu vasaras vidusskolā KURSA, kur viņu atcerēsies lieli un mazi kursieši.
Valda aizvēra acis uz mūžu 2014. gada decembrī. Viņas pašas pēdējā vēlēšanās, mūžībā aizejot, bija atgriezties viņas tik ļoti iemīļotos kalnos un mežos. Valda bija savas ģimenes sirds, liekot ģimeni pirmā vietā. Ar prieku un gandarījumu viņa atskatījās uz sava mūža darbu, izveidojot labas attiecības ar bērniem Jāni un Mārīti, un palīdzot Gundaram ar sabiedriskiem pienākumiem viņa ļoti atbildīgajā dekāna darbā Pacific Lutheran universitātē. To visu pieminējām 2014. g. 28. septembrī Sietlas Latviešu namā, kad svinējām Gundara atvadīšanos no akadēmiskās dzīves.
Valdu mīļā atmiņā paturēs dzīves biedrs Gundars, meita Mārīte ar ģimeni, dēls Jānis, radi, korporācijas Daugaviete filistres un draugi. Ģimene aicina viņu atcerēties ar ziedojumu KURSAI.