Dzimis 1920. g. 28. jūlijā Vārkavā, miris 2015. g. 13. aprīlī Linvudā, WA
Kazimira Upenieka vēstule brālim Vojcecham, nolasīta Voicecha piemiņas dievkalpojumā, 2015. gada 9. maijā (saīsināta).
Mīļais brāli!
2002. gada 11. septembrī mēs abi stāvējām reizē tik pazīstama un reizē tik sveša meža malā, kur, pirms daudziem gadu desmitiem aizritēja mūsu bērnība un padsmitnieku gadi. No visa tā, kas toreiz tur bija, šodien palikuši tikai ar garu zāli apauguši, sagrautās pirts akmeņi. Viss ir tik tukšs un neparasts. Nav vairs dzīvojamās mājas un saimniecības ēku, lielā ābeļdārza un cilvēku, kuri te dzīvoja, strādāja un ticēja.
Te mēs abi gājām ganos, palīdzējām lauku darbos, mācījāmies darba tikumu, pieticību un izjutām mūsu tēva un jo sevišķi mātes mīlestību un rūpi par saviem bērniem. Skolu viņa nebija apmeklējusi, bet sēžot pie vērpjamā ratiņa, vai aužamām stellēm, viņa mācīja mūs lasīt un rēķināt, atšķirt labo no ļaunā un nekad savā dzīvē neaizmirst desmit Dieva baušļus.
Liktenim bija labpaticis mūsu abu dzīves gaitas sasaistīt kopējā pavedienā, daudzreiz guļot vienā gultā un daloties pēdējā kumosā. Vairāk nekā 90 gadu garajos mūžos, izņemot īslaicīgus posmus kara gaitās un pēdējos 15 gadus, mēs esam pavadījuši zem viena jumta.
Tas sākās jau vidusskolas gados. Mēs abi mācījāmies Līvānu pilsētas komecrskolā, kurai nebija līdzekļ lai ievietotu skolniekiem kopmītnes. Ārpus Līvāniem dzīvojošo skolēnu vecāki īrēja gultas vietas pie pilsētas iedzīvotājiem. Piecu gadu laikā, dažādu iemselu dēļ, savas adreses mainījām četras reizes.
Tu pabeidzi skolu komunistu gadā. Mūsu skolā nebija izteiktu komunistu, ne skolnieku, ne skolotāju vidē. Nenotika nekādas apcietināšanas. Tikai izlaiduma akta noslēgumā, pēc apliecību saņemšanas, vietējais komunistu partijas pārstāvis pamatīgi izlamāja skolotājus un skolniekus par revolūcijas mērķu neizpratni un pasīvo pretošanos. Runā izkanēja paslēpti draudi.
1942. gada vasarā mēs abi un mūsu vecākais brālis Albins uzvilkām karavīra tērpu. Pēc īsām apmācībām mūsu bataljonu nosūtīja uz Ukrainu militāro objektu un gūstekņu apsardzībai. Īsi pirms Ziemassvētkiem Tevi nosūtīja uz instruktora kursiem Bolderājā. Savā vienībā Tu vairs neatgriezies. Bataljona turpmākā dienesta vietas ar tiem pašiem uzdevumiem bija Kerča, pilsēta Krimas pussalā, tad pāri Azovas jūras šaurumama Kubaņā, un visbeidzo Koveļā Polijā
Decembra sākumā ar vecāko brāli Albinu atstājām Koveļu un ar viltotu braukšanas apliecību aizbraucām uz Rīgu lai iestātos Latviešu leģionā, kurš tika saformēts jau marta mēnesī un tā abas divīzijas jau atradās Austrumu frontē. Mums nelaimējās. Leģions savās rindās pārbēdzējus no policijas vienībām vairs neuzņēma. Tēva mājās nosvinējām Ziemassvētkus un devāmies tieši uz Neveles fronti, kur pirmajās līnijās atradās Tava vienība – Rīgas policijas pulks. Tur mūs, bez liekiem jautājumiem, ieskaitīja 1. bataljona 1. rotā, kur seržanta pakāpē Tu biji 2. vada komandieris. 13. janvārī, agrā rīta stundā mūsu pulka sektorā sākās lielinieku uzbrukums. Te Tu nopelnīji savu dzelzs krustu, izglābdams divus smagi ievainotus sava vada karavīrus. Mūs abus šai dienā ievainoja un aiszūtīja uz Daugavpili ārstēties. Vecākais brālis palika neskarts.
25. jūlijā kad kaujas jau notika uz Latvijas zemes, pie Skrudalienas krita mūsu vecākais bŗālis. Viņa atdusas vieta ir nezināma un uz viņa kapa nav novītis neviens mīļu roku nolikts zieds. Oktobra sākumā Rigas policijas pulku pārveda uz Vāciju. Tur mums noņēma ieročus un uzdāvināja lāpstas – kļuvām par Tornas grāvračiem. 1945. gada 2, maijā, kādā labības laukā padevāmies gūstā kanādiešiem.
1945. gada martā iesākām un maijā pabeidzām braukšanu atpakaļ uz Vāciju. Mūs novietoja atvaļināto gūstekņu nometnēs angļu zonā. Jau pēc nedēlās bijām ceļā uz amerikāņu zonu, kur mazajā Bavārijas pilsētiņā Laufā atradām latviešu nometni un tajā divas jaukas māsas – Anitu un Ainu.
1948. gadā sākās izceļošanas laiks. 1949. gada rudenī saņēmu ziņu, ka man ar Ainu ir izgādāts galvojums uz Ameriku, kā latviešu izlases sportistam un šo galvojumu bija sagadājis Sietlas avīzes Post Intelligencer sporta nodaļas redaktors Royal Brougham. Jauki un skaisti, bet kur paliks brālis ar savu sievu un mūsu sievas māti? Ieceļošanas dokumentāciju un techniskās nepieciešamības kārtoja Luterāņu federācija. Tur griezos pēc palīdzības, ko arī saņēmu. Septiņu sprotistu vietā, kā tas sākumā bija paredzēts, tagad brauca desmit un viens no tiem bija 70 gadus veca dāma, mūsu omīte.
Sietlā mēs abi brāļi tikām pieņemti darbā niķelētavā, kuras īpašnieks Olsons bija saskatījis latviešus kā ļoti labus un uzticamus strādniekus…Mazajā uzņēmumā strādāja vairāk nekā desmit latvieši. Strādājam dūšīgi un naudiņa krājās. Sākām meklēties pēc īpašuma, kuru varētu saukt par savu. Izvēlējāmies īrēt bencīna pārdotavu, ko jau bija izdarījuši pāris latvieši pirms mums. Atverot uzņēmuma durvis, mēs uz visiem laikiem aizmirsām 40 stundu darba nedēļu. Pārdotava bija atvērta visas 24 stundas. Nakts maiņās strādāja vairāki latviešu studenti, tā noplenot līdzekļus savām studijām.
Sākām domāt par mājas pirkšanu. Priekšroku devām tā sauktajiem duplekšiem. Tomēr, viss notika citādi. Latvietis Fronskevičs 1955. gada vasarā mums parādīja māju celtu uz jūras līča krasta. Ienākot pa durvīm ieraudzījām iekopto dārzu, zilos līča ūdeņus un aiz tiem sniegotās Olimpijas kalnu galotnes. Aizmirsām dupleksi. Šai mājā mēs nodzīvojām 45 gadus. Tur Tu ar Anitu izaudzinājāt divus dēlus un es ar Ainu divas meitas. Tur tika skoloti bērni, tur notika kāzas un kristības. Tur auklējām savus mazbērnus, tur no mums aizgāja omīte un Aina. Tur aizgāja puse no mūsu garā mūža.
Divas reizes mainījām sava uzņēmuma vietas, vēlāk pārdevām riepas. 1954. gadā dabūjām aizdevumu un nopirkām dārzniecību. Viss tālākais pieder vēsturei. 2001. gadā savu uzņēmumu pārdevām un aizgājām pelnītā atpūtā. Toreiz Tu jau biji pāri astoņdesmit gadiem. Tu vispirms nopirki dzīvokli, bet drīz to pārdevi un ar Anitu pārgāji dzīvot pie dēliem – vispirms pie Edgara un pēdējos mūža gados pie Jāņa. Kopš Ainas aiziešanas mūžībā, es dzīvoju pie savas vecākās meitas Ausmas.
Es bieži braucu pie Tevis ciemos, bet vēl biežāk, gandrīz vai katru rītu runājāmies pa telefonu. Visvairāk mēs runājām par mājām, par Latviju. Atzināmies, ka par savu mūža raibo gājumu nevaram žēloties.
1957. gadā mēs uzņēmām sakarus ar piederīgajiem Latvijā. Kopš 1977. gada mēs bieži ciemojāmies pie viņiem un dažreiz viņi pie mums. Tagad mūsu paaudze jau apgūlusies dzimtenes smiltājā. Tu arī aizgāji pie viņiem, ,,tur augšā aiz zvaigznēm.”
Tavs brālis, Kazimirs
Aiz tālām dienām, simtām jūdzēm.
Aiz kalnu grēdām, miglā tīts,
Tur tēva meža malā
Pamests dzīves rīts.
Tur agrā stundā rasu bridi,
Tur klausījies kā vēji dzied,
Tur vēroji kā saule riet.
Saullēkts, saulriets…
Ātri steidzās dienas.
Vasara un tās krāšņie ziedi
Jau rudens salnā dzeltē, vīst…
Saullēkts, saulriets…
Ātri steidzās gadi.
Kā mirklis pazūd lemtās stundas
Tām līdzi asaras un prieks.
Saullēkts, saulriets..